Kristus ir pastāvīgi spīdoša gara gaisma. Mēs visi dzīvojam šajā gaismā arī tad, ja to nezinām. Kamēr mēs to nezinām, mēs taustāmies pa tumsu, uzskrienot viens otram virsū, ievainojot viens otru, uzdauzot vienu punu pēc otra – tādēļ, ka mūsu acīs ir tumsa.
Bet vienā jaukā mirklī – tas notiek katram citādi – mēs pēkšņi ievērojam savā sirdī austam Viņa gaismu. Tā var uzplaiksnīt kā zibens vai klusi ietrīcēties kā bikla liesmiņa. Ja mēs nesabīstamies no neparasta pārdzīvojuma un nenovēršamies no šīs gaismas, nepadzenam to, bet paturam to apziņā un tuvojamies tai, tad mēs sākam arvien skaidrāk sajust arī šīs gaismas izstaroto siltumu. Un, ja mēs to kopjam un audzējam un izaudzējam tik lielu, ka tā aizpilda mūs, neatstājot vietu nekam citam, tad mēs paši kļūstam par gaismu, lai arī tas tomēr atkal ir Viņš, kas apgaismo un sasilda auksto un tumšo pasauli – caur mums. Visa mūsu iepriekšējā tumšā „dzīve” saritinās čokurā kā sausas bērza mizas gabaliņš, iekrīt šīs gaismas klēpī un pazūd. Sākas DZĪVE. „Redzi, es daru visu jaunu!”