„Šī pasaule ir pilna brīnumu tai ziņa, ka ikvienā lietā, ikvienā notikumā, ikvienā fenomenā un ikvienā kopsakarībā slēpjas daudz vairāk, nekā mēs vispirms ievērojam, nekā varam pašsaprotami uztvert. Viss ir tikai mājieni uz kaut ko lielāku, bagātāku – bezgalīgu!
Ikviena pretīga parādība satur sevī skaistumu, daudz kas no tā, kas vispirms šķiet skaists, slēpj sevī apmānu, tas ir, īstenībā pretīgumu. Šis tas, kas vispirms izliekas vareni spēcīgs, īstenībā ir liela vājība.
Mūsu varā ir atvērt acumirkļu durvis un tādējādi piepildīt ar dzīvību arvien sabiezējušo laiku.

...Mēs neuztveram garīgo pasauli tādēļ, ka esam pieraduši to neuztvert. Ilgu laiku mēs to patiešām nevarējām uztvert, bet tagad mēs to atkal varam, tikai ieradums neļauj mums to darīt.
Īpatnēji ir tas, ka, iedziļinoties pasaules parādībās, es vienlaicīgi iedziļinos savā iekšējā telpā – ar to pašu žestu! Tas ir līdzīgi dīgstošam augam, kas uzdīgstot uzlauž zemes virskārtu un dodas pasaulē, bet vienlaicīgi sūta saknes zemes dziļumā, iesakņojas.
Es raugos ārējā pasaulē, bet dzirdu, ko tā man saka, sevī iekšā.”

Jorgens Smits