Kā­dā lek­ci­jā es rā­dī­ju daudz at­tē­lu ar bēr­niem, ku­ri bi­ja dzi­ļi ie­gri­mu­ši spē­lē. Šie at­tē­li acīm­re­dzami ļo­ti aiz­kus­ti­nā­ja klāt­eso­šos. Bi­ja tāds ie­spaids, it kā es bū­tu pie­sau­ku­si kādu pa­zu­du­šu brī­num­ze­mi. At­mi­ņas iz­rai­sī­ja smai­du, bet arī sā­pes un šā­dus ko­men­tā­rus: „Es tik­ko bi­ju vie­nā bēr­nu­dār­zā, bet tur ne­bi­ja ne­vie­na vie­nī­ga bēr­na, kurš šā­di spē­lē­tos...”

Šā­da spē­le pa­tie­si kļūst ar­vien re­tā­ka pa­rā­dī­ba. Ir dau­dz jaun­as mā­tes, ku­ras to vairs nav pār­dzī­vo­ju­šas. Vie­na man šajā sakarā tei­ca: „Tu zi­ni, šeit (vi­ņa no­rā­dī­ja uz sirds apvi­du), šeit es es­mu pil­nī­gi tuk­ša!” Past­āv lie­la ne­pie­cie­ša­mī­ba pēc šī iz­trū­ku­ma kom­pen­sā­ci­jas, tā­dēļ ar­vien sva­rī­gāks uz­de­vums dar­bā ar ve­cā­kiem ir „ba­rot” vi­ņus ar pa­sa­kām, ļaut vi­ņiem glez­not, spē­lēt, veikt da­žā­dus vin­gri­nā­ju­mus pie­au­gu­ša­jiem utt. Vi­ņi grib uz­el­pot, ­tik­ties sa­vā star­pā, tikt ak­cep­tē­ti, ne­vis pa­mā­cī­ti, un vi­ņi iz­jūt mil­zī­gu ba­du pēc dzī­vas pie­re­dzes. Ja ve­cā­ku va­ka­ri bēr­nu­dār­zā grie­žas ti­kai ap or­ga­ni­za­to­ris­kiem jau­tā­ju­miem, tad daudz ie­spē­ju tiek pa­laistas ga­rām. Bēr­nu­dār­zi va­rē­tu kļūt par pa­zau­dē­tās spē­les un dar­ba kul­tū­ras oā­zēm, kur tik­tu kop­tas tā­das vēr­tī­bas kā dvē­se­lisks sil­tums, tik­ša­nās un ra­dī­ša­nas prieks. Šāds darbs ar ve­cā­kiem ir ne­pie­cie­šams, ja mēs gri­bam ra­dīt no­sa­cī­ju­mus pa­dzi­ļi­nā­tai bēr­nu spē­lei.

Ja ve­cā­kiem iz­do­sies at­kal ar en­tu­zi­as­mu veikt vien­kār­šus dar­bus, bēr­ni lab­prāt uz­tu­rē­sies vi­ņu tu­vu­mā. Tas ro­si­na vi­ņus spē­lēt un vi­ņi jū­tas brī­vi. Šo­dien šis brī­niš­ķī­gi vien­kār­šais prin­cips ir liels iz­ai­ci­nā­jums ve­cā­kiem un audzi­nā­tā­jiem, jo diez vai kāds vairs prot to tā vien­kār­ši. Bie­ži iz­do­das pār­lie­ci­nāt ve­cā­kus ar māk­sli­nie­cis­ki amat­nie­cis­ku dar­bu. Mums ir la­ba pie­re­dze ar fil­cē­ša­nu, jo te prie­kpilnā kop­dar­ba at­mo­sfē­rā stun­dām il­gi tiek vel­cē­ta un ie­zie­pē­ta vil­na. Arī spē­ļu lau­ku­ma iz­bū­ve ir pār­lie­ci­nošs kop­dar­ba lauks.

Ja darbs ne vien pra­sa no mums pū­les, bet arī sa­gā­dā prie­ku, tas no­zī­mē, ka mēs esam sa­taus­tī­ju­ši dzī­vī­bas spē­ku avo­tu un sā­ku­ši ga­ta­vot aug­sni, uz ku­ras va­rēs plaukt vis­da­žā­dā­kās spē­les. Lai ra­dī­tu ie­spē­ju pa­dzi­ļi­nā­tai spē­lei, mums ir jā­sāk ne­vis ar bēr­niem, bet gan ar vi­ņu vi­di. Tā­dē­jā­di dzī­ve ie­gūst pa­vi­sam jaun­u kva­li­tā­ti un ne ti­kai bēr­niem, bet arī pie­au­gu­ša­jiem. Spē­le un darbs ir tu­vi ra­di­nie­ki. Ag­rā­ka­jos lai­kos tas bi­ja pats par se­vi sa­pro­tams, par to lie­ci­na vis­da­žā­dā­kie dar­ba dzie­dā­ju­mi. Ti­kai cil­vē­kiem pie­trū­ka zi­nā­ša­nu par brī­vās spē­les ne­ap­tve­ra­mo no­zī­mi vē­lā­kai at­tīs­tī­bai un ve­se­lī­bai.

Kāds ļo­ti spilgts pie­mērs tam ir aiz­kus­ti­nošais Got­fri­da Kel­le­ra stāsts par „Me­re­tī­ti”. Me­re­tī­te – maigs, in­te­li­ģents bērns, ku­ram cil­vē­ki ar ne­žē­lī­gu ap­ie­ša­nos gri­bē­ja lau­pīt dzī­ves­prie­ku, kļūst „dum­ja un mē­ma”. Bei­gās vi­ņa at­rod pa­sar­gā­tu vie­ti­ņu pu­pu dār­zā.

„Šis bērns sa­vā tru­lu­mā šķi­ta bau­dām priekš­zī­mī­gu ve­se­lī­bu un ir da­bū­jis sār­tus vai­gus. Tas uz­tu­ras cau­ru die­nu pu­pās, kur vi­ņu ne­viens ne­redz un ci­tā­di par vi­ņu ne­lie­kas ne zi­nis, par cik vi­ņa ne­vie­nu ne­kai­ti­na. Reiz ti­ka at­klāts, ka Me­re­tī­te ie­rī­ko­jusi sev pu­pās ma­zu sa­lo­nu un pie­ņem tur kār­tī­gus ap­mek­lē­ju­mus no zem­nie­ku bēr­niem, ku­ri sa­stie­pa vi­ņai aug­ļus un ci­tas vik­tu­āli­jas, ku­ras vi­ņa smu­ki ap­ra­ka un tu­rē­ja krā­ju­mā... Līdz­īgi arī zvir­bu­ļus un ci­tus put­nus pie­sau­ku­si un pie­ra­di­nā­ju­si tā, ka tas pat ir stip­ri kai­tē­jis pu­pām... Tā­pat vi­ņa ir spē­lē­ju­sies ar in­dī­gām čūs­kām, ku­ras ie­rā­po­ju­šas cau­ri dzīv­žo­gam un pie vi­ņas ie­lig­zdo­ju­šās; bei­gās vi­ņa tika at­kal pa­ņem­ta mā­jās un tu­rē­ta iek­šā.” Sār­tie vai­gi at­kal no­bā­lē­ja, un Me­re­tī­te no­mi­ra pēc pē­dē­jā iz­mi­sī­gā mē­ģi­nā­ju­ma aiz­bēgt pu­pu dār­zā, kur vi­ņa „bi­ja ur­bu­sies zem­ē, it kā gri­bē­da­ma ie­līst ta­jā iek­šā.”

Šis no­mā­cošais stāsts man šķiet ļo­ti at­bil­stošs mū­su lai­kam. Paš­laik val­da nā­vī­ga cī­ņa par vis­dzī­vā­ko: par bēr­nī­bu un tās cen­trā­lo iz­paus­mi – bēr­nu spē­li! To­reiz bēr­niem ne­bi­ja gan­drīz ne­kā, ar ko spē­lēt, bet vi­ņu fan­tā­zi­ja plau­ka, šo­dien vi­ņiem ir pā­rāk daudz ro­taļ­lie­tu un plaukst vie­nī­gi ko­mer­cija. Bēr­ni, ku­ri vairs ne­var spē­lēties, ie­dzen sa­vus ve­cā­kus iz­mi­su­mā, jo vi­ņi grib tikt iz­klai­dē­ti. Ir mā­tes, ku­ras ir past­āvī­gi ce­ļā, lai pie­dā­vā­tu sa­viem bēr­niem vie­nu iz­klai­des prog­ram­mu pēc ot­ras, arī zem vei­ci­nā­ša­nas mas­kas, lai gan īs­te­nī­bā vi­ņas vien­kār­ši ne­var ciest pa­likt mā­jās ar saviem mūždien čink­sto­šajiem, dzi­ļi ne­ap­mie­ri­nā­tajiem bēr­niem.

Līdz­īga si­tu­āci­ja ir dau­dzos bēr­nu­dār­zos un si­lī­tēs. Tur bēr­ni tiek „no­dar­bi­nā­ti” vis­da­žā­dā­ka­jos vei­dos, tā­dēļ laiks pa­tie­si brī­vai spē­lei sa­nāk par īsu, un tā tas ir pat dau­dzos val­dor­fbēr­nu­dār­zos, kur ne­mi­tī­gu ri­tu­ālu un da­žā­du pro­ce­dū­ru dēļ spē­les laiks bīs­ta­mi sa­rūk.

Šai pa­rā­dī­bai ir sa­va me­to­de. Kā­da valsts bēr­nu­dār­za audzi­nā­tā­ja ne­sen man stās­tī­ja, ka jaun­ajām prak­ti­kan­tēm pa­tī­kot iz­stiept sa­vas lek­ci­jas bēr­niem līdz pat vie­nai stun­dai tā­dēļ, ka vi­ņas bai­dās no brī­vās spē­les „ha­osa.” Tā­dēļ arī tā sau­ktās brī­vās spē­les lai­kā lie­lā­kā da­ļa bēr­nu sēž pie gal­di­ņiem un kas­tī­tēm stin­gri ie­ro­be­žo­tās tel­pas da­ļās, kas ir at­vē­lē­tas spē­lei. Lai arī iz­ska­tās, ka bēr­ni tur spē­lējas, tā to­mēr ir pseido-spē­le!

Tā ir pa­tie­si augst­a māk­sla – ra­dīt at­mo­sfē­ru, ku­rā bērns jus­tos tik la­bi, tik omu­lī­gi, no vi­sām pus­ēm pa­sar­gāts, ka uz­dro­ši­nā­tos pa­tie­si un pil­nī­gi ie­grimt spē­lē. Tad viņš spē­lē, tā teikt, iz sa­vas sirds dzi­ļu­miem, ār­kār­tī­gi in­di­vi­du­āli un augst­ākā mē­rā dzī­vī­gi un brī­vi! Pēc šā­das spē­les bērni il­go­jas, ti­kai vi­ņu dvē­se­les bie­ži vien ir tik ļo­ti aiz­krau­tas ar tūk­sto­šiem ie­spai­du, ka daž­reiz ir ne­pie­cie­ša­mas ne­dē­ļas vai mē­ne­ši, ka­mēr vi­ņiem ne­pie­cie­ša­mā si­tu­āci­ja sāk dar­bo­ties, ka­mēr sāk strā­vot tas, kas ir ap­slēpts vi­ņu būt­nes dzi­ļu­mos, bie­ži vien jau pa­vi­sam ap­slā­pēts, bet kas grib tikt gais­mā. Tikai spē­lē bēr­ni var satikties ar sa­vu pa­tie­so bū­tī­bu.

Bērns, kurš dzi­ļi uz­ti­cas pie­au­gu­ša­jam, kas ir vi­ņa tu­vu­mā, ik pa lai­kam sāk spē­les tē­los stās­tīt pat to, kas vi­ņam ir uz sirds. Spē­le norit ta­jā pašā sfē­rā, no ku­ras ce­ļas pa­sa­kas un sap­ņi. Lai sa­pras­tu šo bēr­nu spē­les va­lo­du, pie­au­gu­ša­jam ir jā­jū­tas ša­jā pa­sau­lē kā mā­jās.

Tā bērns var­būt iz­jūt se­vi kā ak­lu ka­ķē­nu, kas klīst ap­kārt un mek­lē mā­ti vai „sa­salst” par le­dus fi­gū­ru un viņš ir jā­nes „sil­ta­jā zem­ē”. Vai mums iz­do­sies at­kau­sēt vi­ņa dvē­se­li, un kā?

Kad spē­le rit brī­vi, ne­reg­la­men­tē­ti, bērns var no­nākt kon­tak­tā ar sa­vu dzi­ļā­ko bū­tī­bu. Bērns pats zi­na ce­ļu caur spē­li pie sa­vas ve­se­lī­bas. Sma­gos ga­dī­ju­mos vi­ņam ir va­ja­dzīgs bla­kus ti­kai sa­pro­tošs pie­au­gu­šais, kurš ap­lie­ci­na ne­sa­tri­ci­nā­mu uz­ti­cē­ša­nos vi­ņam. Es ap­rū­pē­ju bēr­nus, ku­ri ga­diem il­gi rei­zi ne­dē­ļā pa­rā­dās pie ma­nis mā­jās vai bēr­nu­dār­zā, lai ve­se­lī­gi spē­lē­tos. Sa­slim­stot vi­ņi pa­ši ir mek­lē­ju­ši un at­ra­du­ši sev ne­pie­cie­ša­mo te­ra­pi­ju.

Spē­le nav ti­kai skais­ta un jaut­ra no­dar­bo­ša­nās, brī­žiem tā ir arī ek­sis­ten­ci­āla lie­ta, ta­jā mēdz būt ru­na par pē­dē­jiem jau­tā­ju­miem, par ļau­no pa­sau­lē, par dzī­vī­bu un nā­vi. Tā­dēļ darbs ar bēr­niem ne­kad ne­var būt peļ­ņas darbs (job). Tas pie­pra­sa no mums at­do­ties tam pil­nī­gi un pa­vi­sam un bū­tī­bā nav ap­mak­sā­jams. Jo ma­zā­ki bēr­ni, jo augstākas pra­sī­bas. Te ir ne­pie­cie­šams pil­nī­gi mai­nīt do­mā­ša­nas vei­du, arī at­tie­cī­bā uz ma­zo bēr­nu audzi­nā­tā­ju iz­glī­tī­bas prog­ram­mām.

Kā lai audzi­nā­tā­jas tiek pie ne­pie­cie­ša­mās tem­pa pa­lē­ni­nā­ša­nas, pa­tei­co­ties kam ti­kai kļūst ie­spē­ja­ma šā­da dzie­di­no­ša spē­le? Vai pe­da­go­ģis­kās mācību iestādēs ar ob­li­gā­tiem priekš­me­tiem un at­zī­mēm ir ie­mā­cā­ma ie­jū­tī­bas spē­ja un mī­les­tī­ba?

Mēs ar­vien ma­zāk va­ram at­ļau­ties iz­glī­tot audzi­nā­tā­jas un audzi­nā­tā­jus, ku­ri ne­spēj no­dro­ši­nāt bēr­niem brī­vo spē­li. Ar­vien lie­lā­ka spē­les ba­da se­kas vairs nav ap­mak­sā­ja­mas. Es do­mā­ju, ka dep­re­sī­vās sa­slim­ša­nas un ag­re­si­ja epi­dē­mis­ki pie­augs. Bēr­nī­bā ap­slā­pē­tie – gan pa­tī­ka­mie, gan sā­pī­gie – pār­dzī­vo­ju­mi pa­rā­dās vē­lā­ka­jā dzī­vē kā ķer­me­nis­ki vai dvē­se­lis­ki de­fek­ti.

Brī­vā spē­le ir vi­sap­tve­ro­šā­kā te­ra­pi­ja. Ja mēs iz­da­rī­sim vi­su, lai pa­da­rī­tu to ie­spē­ja­mu, tas pie­šķirs mū­su vi­su dzī­vei ci­tu, ne­sa­lī­dzi­nā­mi augst­āku kva­li­tā­ti.

Ma­ri­a Lui­sa Nüesch, Graun­dla­gen schaf­fen für notwendendes Frei-Spiel,
Me­di­zi­nisch-Pädagogische Kon­fe­renz, Heft 29, Mai 2004.