Val­dor­fbēr­nu­dār­za pe­da­go­ģi­jas at­jau­nošanas kus­tī­ba
uz an­tro­po­so­fis­kās ga­ra­zi­nāt­nes pa­ma­ta°

Šo kus­tī­bu mēs di­bi­nām tā­dēļ, ka lai­ks ­rā­da – ir ne­pie­cie­ša­ma tā­da ma­zo bēr­nu audzi­nā­ša­na, kas bū­tu spē­jī­ga sa­ga­ta­vot vi­ņus ne­vis miet­pil­so­nis­kai, bet gan apo­ka­lip­tis­kai nā­kot­nei. „Apo­ka­lip­se” no­zī­mē „at­klās­me”. Mū­sdienās at­klā­jas spē­ki, ku­ru sa­val­dī­ša­nai bēr­ni ir jā­au­dzi­na, ie­zī­mē­jas šķēršļi, ku­rus viņiem drīz vien nāksies pārvarēt. Īs­te­nī­bā viņi at­radās ša­jā si­tu­āci­jā jau pirms ie­ņem­ša­nas. Lai audzinātu bērnus atbilstoši garam, ir jāsaprot, ka kat­ra at­se­viš­ķa bēr­na in­di­vi­du­ali­tā­te jau pirms ie­ņem­ša­nas ir ti­ku­si sa­ga­ta­vo­ta šai dzī­vei un grib ta­jā iz­paus­ties. Tā­dēļ audzi­nā­tā­jiem būs jā­saredz bēr­nā in­di­vi­du­ali­tā­te, no ku­ras arī paš­iem ik die­nas jā­mā­cās. To, ko audzi­nā­tājs ie­mā­cī­sies no ma­zā cil­vēk­bēr­na uzvedī­bas, žes­tiem vai ci­tiem mā­jie­niem, viņš iz­man­tos, lai pa­lī­dzē­tu tam iz­kopt ne­pie­cie­ša­mās spē­jas.

Rū­dol­fa Štei­ne­ra lek­ci­ja, ku­ru viņš ir no­la­sī­jis 1915. ga­da 2. feb­ru­ārī, kal­pos kā vad­lī­ni­ja šā­dai audzi­nā­ša­nai. Past­āvo­šā val­dor­fbēr­nu­dār­za pe­da­go­ģi­ja būs jā­ap­lū­ko kā vie­na no vēs­tu­ris­kajām for­mām, kas sa­ga­ta­vo bēr­nus ti­kai sacietējušai, paš­sap­ro­ta­mai un miet­pil­so­nis­kai pa­sau­lei. Bū­tu la­bi, ja tai pie­tik­tu la­bās gri­bas at­vēr­ties līdz­īgi kū­ni­ņai, lai in­di­vi­du­ali­tā­tes tau­re­nis va­rē­tu pa­cel­ties brī­vā li­do­ju­mā. Frīd­ri­ha Šil­le­ra un Ma­ri­anu­sa Dein­har­da zi­ņā bērns grib ap­lie­ci­nāt se­vi spē­lē. Audzi­nā­tāji neaplūkos bēr­nu kā iz­do­mā­tas pe­da­go­ģi­jas vei­do­ja­mo ob­jek­tu; viņam jāredz, kas saista bērna uzmanību, lai sa­pras­tu, pēc kā tas tie­cas. Bēr­na ska­tiens nav vērsts uz no­do­mu pil­nās pe­da­go­ģi­jas ta­gad­ni, bet gan uz nā­kot­ni – uz sa­vas dzī­ves vi­duspos­mu, kad cil­vē­kam ir jā­īs­te­no tas, kam viņš pirms dzim­ša­nas ir sa­krā­jis spē­kus.

Gal­ve­najam audzi­nātāja jau­tā­ju­mam jā­būt – kā pa­sau­le iz­ska­tī­sies pēc da­žiem ga­du des­mi­tiem un kā­di uz­de­vu­mi tad būs jā­izpilda pie­au­gu­ša­jam cil­vē­kam ne vien, lai pie­lā­go­tos šai pa­sau­lei, bet gan lai vis­pār to iz­tu­rē­tu un ra­do­ši vir­zī­tu tā­lāk. Atbildi uz to viņš va­rēs vis­maz no­jaus­t, ja at­dzī­vi­nās se­vī bēr­nī­bas pār­dzī­vo­ju­mus, lai at­brī­vo­tu im­pul­sus, kurus to­reiz audzi­nā­ša­na ir apspiedusi. Ga­ra audzi­nā­ša­nai būs jā­būt ne­vis tā­dai, kas uz bēr­nu raudzīsies ar nodomu tam kaut ko dot, bet gan tā­dai, ka mēs, audzi­nā­tā­ji, paši skatīsimies pa­sau­lē kā bēr­ni, at­pazīstot vei­du, kā kād­reiz paši vērojām pa­sau­li, ti­kai tagad klāt nāks mūsu pie­au­gu­šā ap­zi­ņa un pie­re­dze, kas palīdzēs mums visu, ko mēs darām, pa­da­rīt aug­lī­gu. Tā­dē­jā­di bēr­ni pār­stās būt vienkārši ap­rū­pē­ja­mi ob­jek­ti, tie kļūs mums ga­rī­gi līdz­vēr­tī­gi sub­jek­ti, kas, dar­bo­joties kopā ar mums, pa­ši se­vi audzi­nās un mā­cīs, ja vien mēs ie­mā­cī­si­mies sa­prast zī­mes, ko vi­ņi mums rā­da sa­vā ra­do­ša­jā spē­lē. Šīm zī­mēm tie­ši mū­sdienās ar­vien pie­au­go­šo trau­cē­ju­mu priekš­ā ir apo­ka­lip­tisks – at­klā­jošs rak­sturs.

Mēs esam pār­lie­ci­nā­ti, ka mūs­die­nu pa­sau­les kul­tū­ras le­jup­slī­de vien­lai­cī­gi var kļūt par aug­šup­eju, t.i., iz­zū­do­šā bēr­nu spē­le var tikt uz­ska­tī­ta par ro­si­nā­ju­mu paš­iem iesaistīties spē­lē Šil­le­ra un Dein­har­da zi­ņā, sa­pro­tot to kā brī­va cil­vē­ka spē­ju, arī pie­au­gu­šajā. Bet pie­au­gu­šo spē­le ir darbs, tā­pat kā bēr­na darbs ir spē­le. Sav­star­pē­jās dar­ba un spē­les at­tie­cī­bās mēs re­dzam (kā to ir ap­rak­stī­jis Dein­hards) brī­vu, ro­si­no­šu lau­ku, ku­rā var norisinā­ties ma­za bēr­na audzi­nā­ša­na, ne­se­ko­jot kā­dai vis­pā­rē­ji ap­rak­stī­tai for­mai. Kon­fe­ren­cēs ar pirm­ās val­dorf­sko­las sko­lo­tā­jiem Rū­dolfs Štei­ners ap­rak­sta īs­to dar­bu kā tā­du, kam pie­mīt mu­zi­kā­li eirit­misks ele­ments. Šā­dā jaun­sap­ras­tā dar­bā slēp­jas kul­tū­ras im­pulss, ku­ra gal­ve­nais uz­de­vums ir Ze­mes ma­tē­ri­jas ap­strā­dā­ša­na un pār­vei­do­ša­na. Mūs­die­nās spē­le ar­vien vai­rāk zau­dē tē­lai­no rak­stu­ru, tā­tad ar­vien ma­zāk vēlas būt fan­tā­zi­jas spē­le, bet tiecas būt gri­bas spē­le, un bērns mek­lē ta­jā kul­tū­ras iz­cel­smes avo­tu. Ša­jā ve­cu­mā viņš mek­lē ne­vis vēs­tu­ris­ku pe­da­go­ģi­jas for­mu, bet gan dar­bu kā pa­rau­gu at­da­ri­nā­ša­nai. Dar­bā slēp­jas kul­tū­ras at­tīs­tī­bas ie­spē­jas. Mēs ti­kai tad pa­rei­zi sa­pro­tam bēr­na mek­lē­ju­mus spē­lē, ja spē­jam sa­ska­tīt ta­jos taus­tī­ša­nos pēc ag­rā­ko kul­tū­ru pirm­ele­men­tiem un pirm­for­mām, kas vi­ņam bū­tu jā­at­kār­to. Bēr­na spē­lē ir jā­at­pa­zīst un jā­ap­lie­ci­na tas, ko au­tors sa­vos rak­stos par nā­kot­nes bēr­nu­dār­za pe­da­go­ģi­ju for­mu­lē­ja šā­di: „kul­tū­ru ra­do­šais bēr­nu spē­les pa­mat­li­kums”.

Arī fi­zi­ķis un pe­da­gogs Mar­tins Vā­gen­šeins (Mar­tin Wagenschein) sa­vos rak­stos ru­nā par spē­li kā par pir­mo pēt­nie­cī­bas sta­di­ju, ko der at­pa­zīt, ak­cep­tēt un, uz­ma­nī­gi tai se­ko­jot, ap­lie­ci­nāt. Fre­de­ri­ka Ada­mas van Šel­te­mas (Fre­de­rik Ada­ma van Schel­te­ma) grā­ma­tā „Die geis­ti­ge Wiederholung” (Ga­rī­gā at­kār­to­ša­na) var būt no­de­rī­ga un ro­si­no­ša šā­dai jaun­ai audzi­nā­ša­nas māk­slai. Viņš arī no­rā­da uz pa­ra­lē­li starp spē­les un kul­tū­ras at­tīs­tī­bu. Jau iz­strā­dā­tie sa­snie­gu­mi jaun­ā ma­te­mā­ti­kā, kas at­tie­cas uz ap­grie­ša­nās fe­no­me­niem, bet arī straum­ju pē­tī­ju­miem un ūdens at­dzī­vi­nā­ša­nu, ja iz­vei­do at­bil­sto­šas spē­les ie­rī­ces, var būt pa­ma­ts tam, lai ie­kļau­tu spē­lē pēt­nie­cī­bas elementu vis­da­žā­dā­ka­jās dzī­ves jo­mās. Tur to var uz­tvert ar ma­ņām un pie­dā­vāt bēr­niem. Un ot­rā­di, šā­du ie­rī­ču ­mē­ģi­nā­ju­mi bēr­nu spē­lē va­rē­tu kļūt par ie­ro­si­nā­ju­mu pēt­nie­cī­bai. Arī ar­hi­tek­tū­ra, kas, cen­šo­ties se­kot prak­tis­kas liet­de­rī­bas un es­tē­ti­kas pra­sī­bām, līdz šim nav at­ra­dusi ne­kā­das for­mas, kas būtu bēr­nam va­ja­dzīg­as. Iz­pē­tot, starp ci­tu, Rūdolfa Šteinera izveidoto Mal­ša mo­de­li kā pa­rau­gu, mēs va­ram no­nākt pie tel­pis­kiem vei­do­ju­miem, kas ar sa­vām si­met­ris­kām un sfē­ris­kām for­mām pie­šķirs tel­pai un lai­kam to, kas bēr­na mai­ga­jos būt­nes lo­cek­ļos vēl ti­kai grib at­tīs­tī­ties un kas ar sa­do­mā­tām ar­hi­tek­tū­ras formām, kurās valda asi­met­ri­ja un kuras der tikai pieaugušajiem, jau pa­šā sā­ku­mā tiek de­for­mēts. Vien­lai­cī­gi šā­dos bēr­nu­dār­zos, kas ir brī­vi no jeb­kā­das miet­pil­so­nis­kas omu­lī­bas, va­do­ties pēc īstās pe­da­go­ģi­jas, kuras uzmanības centrā ir pats bērns, va­ja­dzēs ie­rī­kot dar­bnī­cas vai atel­jē, ku­ros, strā­dā­jot ar­vien brī­vā­k, bēr­nu­dār­za audzi­nā­tā­ji va­rē­tu likt pa­ma­tu jaun­ajam dar­ba im­pul­sam.

Šīs kus­tī­bas uz­de­vums būs ap­vie­not cil­vē­kus, ku­riem jau ir zi­nā­ma prak­tis­ka un ide­jis­ka pie­re­dze mi­nē­ta­jās jo­mās. Viens no šīs kus­tī­bas pa­ma­tiem ir au­to­ra iz­strā­dā­tie vin­gri­nā­ju­mi, uz kā pamata viņš ir iz­vei­do­jis sko­lu so­ci­āla­jām kus­tī­bu spē­lēm „Ka­li­as”. Tie pa­lī­dzēs kopā strādājošiem cil­vē­kiem ap­iet pa­ras­to vie­dok­ļu un aizs­prie­du­mu bal­stī­tās ar­gu­men­tā­ci­jas zem­ūdens klin­tis. Pir­ma­jā bēr­na sep­tiņ­ga­dē ta­ču ru­na ir vispirms ne­vis par mū­su, pie­au­gu­šo, no­do­miem saistībā uz bēr­nu, bet gan par to, lai izmainītu mū­su, pie­au­gu­šo, do­mā­ša­nu, ju­ša­nu un gri­bu tā, lai bēr­ni mū­su rī­cī­bā to at­pa­zī­tu kā vi­ņiem rad­nie­cī­gu.

An­tro­po­so­fi­jai kā ve­se­lu­mam - ne ti­kai tās pe­da­go­ģis­kām at­zi­ņām - ir jā­būt par šīs at­jau­no­jo­šās kus­tī­bas priekš­no­sa­cī­ju­mu. Tas būs ie­spē­jams ti­kai tad, ja kus­tī­bas da­līb­nie­ki cen­tī­sies ap­gūt to ar­vien dzi­ļāk past­āvī­gās stu­di­jās, veiks pē­tī­ju­mus, uzkrās pie­re­dzi un mā­cī­sies no pa­šu un ci­tu kļū­dām. Tas būs vi­ņu ga­rī­gas at­tīs­tī­bas ceļš. Mū­su dar­ba ma­te­ri­āli būs au­to­ra rak­sti, Frīd­ri­ha Šil­le­ra dar­bi par spē­li un māk­slu, vi­ņa skol­nie­ku un se­ko­tā­ju Hein­ri­ha Ma­ri­anu­sa Dein­har­da, Ada­ma fan Šel­te­mas un Mar­ti­na Vā­gen­šei­na (arī ci­tu, kas vēl jā­at­klāj) pē­tī­ju­mi, jo tie kal­pos par ro­si­nā­tā­jiem, lai sa­pras­tu pa­tie­so bēr­na spē­les da­bu. Rū­dol­fa Štei­ne­ra darbs „Die Schwelle der geis­ti­gen Welt” (Garīgās pasaules slieksnis) var īpa­šā vei­dā at­vērt pie­eju pa­sau­lei, kas šo­dien ir ko­pī­ga bēr­niem, kuri tu­vo­jas Ze­mei no ga­rī­gās pa­sau­les, un pie­au­gu­ša­jiem cil­vē­kiem, kuri mūs­die­nu si­tu­āci­jā at­ro­das ie­svē­tī­bas pro­ce­sā, vai viņš to var ap­tvert vai ne, un ku­rā tai­sās ie­iet arī augo­šais bērns. Ša­jā du­bul­ta­jā sliek­šņa pār­kāp­ša­nā mū­su ska­tam paveras lai­ka apo­ka­lip­tis­kā bū­tī­ba. Bēr­na spē­le, kurai draud iz­nīk­ša­na un kas mek­lē ie­spē­ju at­dzimt, ir šīs lai­ka bū­tī­bas pir­mat­nējais vei­dols.

At­jau­no­tās audzi­nā­ša­nas kus­tī­ba, kā­du gribam šeit ap­rak­stī­t, at­ro­das, no vienas puses, starp val­dorf­bēr­nu­dār­za pe­da­go­ģi­ju, kas ir sastingusi tra­dī­ci­jās un kas ie­dar­bo­jas uz bēr­na in­di­vi­du­ali­tā­ti brem­zē­jo­ši un no­spie­do­ši, un glo­bā­lo kus­tī­bu par „ag­rī­no ma­zo bēr­nu ap­mā­cī­bu”, kas re­āli ap­draud pa­rei­zo bēr­na at­tīs­tī­bu no ot­ras pus­es. Šī kus­tī­ba par ag­rī­no ap­mā­cī­bu, kas nāk no valsts un supervalsts (ES) struk­tū­rām un var­dar­bī­gi iz­lauž sev ce­ļu, no­zī­mēs bēr­nī­bas spē­ku iz­nī­ci­nā­ša­nu, kam būs pos­to­šas se­kas gan bērnu per­so­nī­bas at­tīs­tī­bā, gan nā­kot­nes so­ci­ālajos pro­ce­sos. Šā­da audzi­nā­ša­nas un iz­glī­tī­bas sis­tē­ma kal­po ne­vis bēr­nam vai pus­au­dzim, bet ti­kai un vie­nī­gi saim­nie­cī­bai, kas gra­sās pār­ņemt un jau lielā mērā ir pārņēmusi dominējošu vietu cil­vē­ces dzī­vē. Bet arī tā ag­ri vai vē­lu iz­nī­ci­nās pa­ti se­vi, jo galu galā tai ta­ču pa­šai, lai ve­se­lī­gi at­tīs­tī­tos, ir ne­pie­cie­ša­mas jaun­as ga­rī­gas ide­jas, ku­ru avots ir mek­lē­jams bēr­na un ra­do­ša pie­au­gu­šā ne­skar­ta­jā „nai­vi­tā­tē”. Ja pe­da­go­ģis­kajai kus­tī­bai, kas lai­ka gai­tā un ko­pā ar bēr­nu in­di­vi­du­ali­tā­tēm, ku­ras pirm­sdzim­ša­nas pa­sau­lē past­āvī­gi tai ga­ta­vo­jas, iz­do­sies se­vi at­bil­sto­ši izpaust, tad ta­jā bū­tu jā­sas­ka­ta pa­tie­sa ag­rī­nā audzi­nā­ša­na, jo tā ta­ču sā­kas jau ar ie­ņem­ša­nu, kā to ap­rak­sta Rū­dolfs Štei­ners. Lī­dzek­lis tam ir bēr­nu spē­le, ku­rā kā „riek­sta čau­ma­lā” ir ie­lik­ta vi­sa pa­sau­les in­te­li­ģen­ce, kas, ja tā ne­tiek par ag­ru ie­spun­dē­ta cie­ta­jā for­mā un ja, priekš­lai­cī­gi to iz­man­to­jot, tā ne­tiek nosprostota vai no­lau­pī­ta, ar mū­su pa­lī­dzī­bu at­klāsies li­kum­sa­ka­rī­gi, so­li pa so­lim un atbilstoši katrai in­di­vi­du­alitātei. Spē­le ša­jā dīg­ļa vai bēr­na vei­do­lā, kā Šil­lers to pir­mo rei­zi ir ap­rak­stī­jis, pa­rā­dās ēģip­tie­šu mi­to­lo­ģi­jā pra­vie­tis­ka­jā bēr­na Ho­ra tē­lā, ku­ru Izidas mā­tiš­ķā gud­rī­ba nes uz ro­kām, lai tas kād­reiz, mek­lē­jot un at­ro­dot mēr­ķi, ie­tu tai pa priekš­u.    

° Werner Kuhfuss, Horus, Bewegung für Erneuerung der Valdorfkindergartenpädagogik auf der Grundlage der Geisteswissenschaft.